Suņu audzēšana kā dzīvesveids.
Autors: KASPARS GEIDUKS
Tā uzskata Stašānu gimene, kas ar šo lietu nodarbojas jau vairākus gadus — Vācu aitu šķirnes suņi — tā ir diagnoze. Latvijas vācu aitu suņu šķirnes klubs ir domubiedru grupa. Mēs satiekamies izstādēs un sacensībās, lepojamies ar savu suņu sasniegumiem, tērējam laiku, darbu un naudu, lai mums blakus būtu skaisti un gudri dzīvnieki. Lai tādi suņi būtu arī cilvēkiem, kas no mums iegādājas kucēnus. Tas ir to vērts, — teic Vineta STAŠĀNE, kura kopā ar vīru Ivaru jau vairākus gadus nodarbojas ar suņu audzēšanu un ir starptautiski reģistrētas audzētavas «Haus Sonder» īpašnieki. — Es gan neteiktu, ka šī nodarbe ir mūsu ģimenes peļņas avots. Vācu aitu suņu audzēšana ir mūsu hobijs. Kā peļņas avotu šo aizraušanos nosaukt nevar, jo, ja parēķina visus izdevumus (barošana, nodarbības, dresūra, izstādes, nepieciešamās veselības pārbaudes utt.), sanāk tikai hobijs. Man dzīvnieki patīk vispār. Ne velti esmu kļuvusi par veterinārārsti, tāpēc mūsu mājās ir ne tikai suņi, bet arī kaķene un trusis. Par vācu aitu suni biju sapņojusi jau no bērnības. Tolaik vēl DOSAAF klubā rinda uz «vāciešiem» bija divi gadi, un arī maksa par kucēnu pusaudzim bija nereāla, tāpēc atstiepu mājās suņuku, kas izauga par lielu, rudu dvorterjeru, jo galvenais — tas bija suns, — stāsta V. Stašāne. — Ar Dingo iestājos bezšķirnes suņu klubā «Mans draugs», divreiz nedēļā braucu uz Rīgu uz mācībām, nolikām trīs dresūras, piedalījāmies sacensībās. Dingo bija bezgala gudrs suns un uz mūžīgajiem medību laukiem devās 13 gadu vecumā, paspējis izaudzinā basetiņu Frensiju (kura diemžēl divu gadu vecumā gāja bojā) un pēc viņas — angļu kokerīti Elfu. Dingucim kļūstot vecākam, skaidrs, bija jāmeklē viņam mantinieks, un tā mūsu mājās ieradās vācu aitu suņa kucēns Brenda, kas bija mūsu ar vīru pirmais kopīgais pirkums. Šis suns kļuva par iemeslu, kādēļ mēs «saslimām» ar vācu aitu suņiem. Viņa man ir šīs šķirnes etalons — skaista, mīļa, bezgala gudra, enerģiska, pilntiesīgs mūsu ģimenes loceklis. Suns, par kuru var teikt — viņš visu saprot, tikai runāt nemāk. Lieliski apmācāma, veiksmīgi piedalās izstādēs un dresūras sacensībās. Pēc V. Stašānes teiktā, Brenda ir arī lieliska mamma, un viņas kucēni izaug par kārtīgiem vācu aitu suņiem un priecē savus jaunos saimniekus. Vācu aitu suns ir ideāls mīlulis ģimenei, mājai un sirdij. Saprātīgs, skaists, drosmīgs, aktīvs, interesants, uzticīgs, viegli apmācāms. Vārdu sakot, suns, kuru cilvēks var izaudzināt tādu, kādu vēlas redzēt. Protams, ja to vēlas un prot darīt. Vācu aitu suns, neraugoties uz modi, kas patstāvīgi mainās, ir un paliek ārpus konkurences, jo ir pilnīgi universāla šķirne, ideāli pielāgota dzīvei blakus cilvēkam. Tā ir viena no populārākajām šķirnēm visā pasaulē. Izvēloties to sev kā četrkājaino mīluli un nepažēlojot laiku tā audzināšanai, cilvēks iegūst sev uzticīgu un uzticamu draugu un aizstāvi. — Mūsu mājās pašreiz dzīvo desmit gadus veca angļu kokerīte Elfa, vācu aitu suņi Brenda Tonberg (7 gadi), Wicky Oger Schloss (3 gadi), puisis Vello vom Baruther Land (2 gadi), Vikijas meitiņa Ketta, pilnā vārdā Enjoy Haus Sonder (4 mēneši). Vēl pie mūsu kustoņu saimes pieskaitāmi mincene Čiepa un ruda trusenīte Džindžera. Mēs ļoti bieži piedalāmies izstādēs. Elfa un Brenda ir Latvijas čempiones. Abas bieži uzvarējušas savos ringos daudzās izstādēs. Tagad kokerīte veselības dēļ ir iecelta pensionārītes godā un dus uz lauriem, savukārt Brenda joprojām startē. Pie savām daudzajām uzvarām viņa ir pievienojusi arī otro vietu pēdējā «Zooekspo» izstādē labāko veterānu konkursā nopietnā konkurencē. Viņas kausus jau ir grūti saskaitīt. Vikijai izstādes ne pārāk patīk, lai gan viņa arī ir veiksmīgi tajās piedalījusies, tāpēc viņa ir mūsu mājas sargs, kamēr pārējie vizinās pa izstādēm, un šogad pirmo reizi kļuva par mam-mu deviņiem kucēniem. Puisis Fello, kas dzimis Vācijā, savu izstāžu karjeru tikai sāk, bet jau ir veiksmīgi piedalījies un uzvarējis specializētajās un visu šķirņu izstādēs Latvijā un Lietuvā. Bet mazā Ketta vēl tikai aug un priecē saimniekus ar savām blēņām, — teic V. Stašāne. — Latvijas Kinoloģiskajā federācijā ietilpstošajā Latvijas Vācu aitu suņu klubā ir stingras ciltsdarba prasības, tādas pašas kā Starptautiskajai vācu aitu suņu audzētāju apvienībai (Vācija), kuras biedri esam arī mēs. Pats galvenais, kas jāievēro — vācu aitu suns ir darba suns. Tas nozīmē, ka, lai mūsu klubā suns domātu par pēcnācējiem, viņam ir jāpierāda, ka viņš ir savai šķirnei atbilstošs. Viņam jāsaņem vismaz divas eksterjera atzīmes, jāveic locītavu rentgenoloģiska pārbaude, lai nepieļautu gūžas un elkoņa displāzijas esamību, jānokārto divas dresūras, kurā ietilpst paklausība un aizsardzības darbs. Un, visbeidzot, pie vācu eksperta jānokārto vaislas atlase, kurā eksperts novērtē suņa eksterjeru, attieksmi uz šāvienu (suns, kas baidās, tiek diskvalificēts). Dzīvniekam ir jānodemonstrē, kā viņš spēj aizstāvēt saimnieku, ja ļaundaris uzbrūk no slēpņa un tiešajā uzbrukumā. Bet, atgriežoties pie jautājuma par suņu audzēšanas peļņu, var parēķināt, cik brīvā laika un darba mēs ieguldām, lai apmācītu savus suņus. Tos es apmācu pati, esmu arī kinoloģe, bet aizsardzības apmācībā savu palīdzību neatsaka robežsargi, kā arī kluba istruktori. Mūsu klubam ir laba sadarbība ar robežsardzi, ir rīkoti arī kopīgi mācību semināri. Arī specializētās izstādes vācu aitu suņiem ir savdabīgs sporta veids, jo, lai tām sagatavotos, treniņi ir jāsāk jau no kucēna vecuma. Vācu aitu suņi ir vienīgā šķirne, kurai specializētajās izstādēs no divu gadu vecuma ir tikai darba klase, t.i, suņiem jābūt noliktai dresūrai un pirms eksterjera novērtēšanas jānodemonstrē aizsardzības darbs. Ja suns nespēj aizstāvēt saimnieku, viņš tiek diskvalificēts.
Raksts «Brīvā Daugava» janvāris 2006. gads.